Alternatīvas cukuram

Neofitu un fizkultūriešu, kā arī, protams, nopietnu sportistu vidē ļoti bieži var dzirdēt to, ka cukurs esot slikt un to, ja gribas ko saldu, vajagot mainīt pret citiem produktiem. Tāpat šādas idejas, ka cukuru nevajag lietot vispār, protams, mēģina propogandēt visādi tievētāju klubi utt. Tagad es nesākšu pierādīt pretējo, jo ne jau cukurs ir slikts, bet gan paši tā lietotāji, kuri parasti pārcenšas un saēdas cukuru nepamatoti lielos daudzumos, bet gan pastāstīšu par ko citu, proti, cukura aizvietotājiem.

 

Kas ir cukura aizvietotāji? Tās ir dabīgas vai sintezētas ķīmiskas vielas (šeit gan nevajag baidīties no ķīmiskuma, jo VISAS vielas un materiāli var tikt apskatīti no ķīmijas aspekta), kurām piemīt augsta salduma pakāpe un tās var lietot cukura vietā.

Lai mēs varētu runāt par tiem tālāk, ir arī jāsaprot, ka, lai gan parasti ar cukura aizvietotājiem saprot visu, kas nav cukurs, reāli tie iedalās divās grupās – cukura aizvietotāji, kas satur kalorijas (4 kcal uz 1g produkta) un saldinātāji, kas kalorijas nesatur.

 

Tieši šī zemā produkta kalorāža arī ir galvenais to pluss (vēl arī to ķīmiskais sastāvs, kas ļauj saldinātājus lietot cukura diabēta slimniekiem, bet ne par to pašlaik), kas arī nosaka to plašo pielietojamību un popularitāti fizkultūriešu vidē. Īsāk sakot, tad, kad cilvēki izdomā tievēt, tad viņi nomaina parasto cukuru pret šiem saldinātājiem, lai varētu baudīt mazos/saldos dzīves prieciņus.

Starp citu, šāda pieeja, saldinātāju lietošana tikai konkrētu, īsu laika sprīdi, arī ir vienīgā pareizā, jo ilgtermiņā praktiski visi no plašāk pieejamajiem saldinātājiem (saldinātāju ir daudz, taču pārtikas ražošanā izmanto vien atseviškus) var izraisīt veselības problēmas, jo to sairšanas periodā var rasties toksiskas un kancerogēnas vielas.

 

Tātad, kas ir cukura aizvietotāji? Faktiski var izcelt trīs vielas – fruktozi, ksilītu, sorbītu. Tos dabā var sastapt augļos (fruktozi) un atsevišķās ogās (ksilītu, sorbītu). To galvenais pluss salīdzinot ar cukuru ir to lēnā uzsūkšanās un neatkarība no insulīna, kas ir būtiski cilvēkiem, kuri slimo ar cukura diabētu, t.i., viņi šos produktus var lietot. Tāpat ir jāpiebilst, ka salduma intensitātes indekss visiem trim produktiem ir dažāda. Fruktoze ir saldāka kā cukurs, ksilīts pēc salduma ir līdzīgs cukuram, bet sorbīts ir aptuveni 40% mazāk salds nekā glikoze (cukurs).

 

Pievēršoties saldinātājiem, te gan ir par ko stāstīt, jo tādi kopumā ir 34 (zināmie). Starp citu, lai arī pasaulē ir tik daudz vielu ar saldu garšu, ir tikai divas vielas, kas ir sāļas – nātrija hlorīds un litija hlorīds.

 

Bet ne par to tagad, jo tālāk es mēģināšu sniegt nelielu ieskatu populārākajos saldinātājos un kā pirmo es minēšu aspartāmu. Kāpēc tieši to? Tāpēc, ka tas ir ļoti neviennozīmīgi vērtēts saldinātājs, taču tas neliedz aspartāmam būt ĻOTI populāram. Tiesa, savu popularitāti tas ir panācis pateicoties lielajām gāzēto dzērtienu ražotājkompānijām, kuras paralēli saviem populārākajiem produktiem ražo arī tā sauktās “Light” jeb bezkaloriju/mazkaloriju dzērienu versijas. Tā kā limonādēs kalorijas dod cukurs, tad tas tiek nomainīts ar aspartāmu.

 

Par aspartāmu (E951) rakstīju jau tieši rakstā par limonādēm ( http://lielsunstiprs.com/2015/05/03/limonades-kuras-var-dzert/ ), kur arī norādīju, ka, ja jau atbildīgās organizācijas vismaz pagaidām to ļauj lietot, tad pamata panikai nav, TAČU, ir jāsaprot, ka aspartāmu nevar lietot kur sadomā. Kāpēc? Gluži vienkārši – tas ir nestabils temperatūras ietekmē un sairst, bet viens no produktiem, kas rodas sairšanas rezultātā ir metanols. Tie, kas ir gulējuši ķīmijas stundā un nezina kas tas ir – tā ir viela, ko attiecina pie indēm, kas būtiski un neatgriezeniski var ietekmēt cilvēka veselību, cilvēks var zaudēt redzi utt. Parasti, kad tiek ziņots par kādu masveida saindēšanos ar alkoholu, ļoti bieži pie vainas ir tieši metanols.

Tieši tāpēc visi produkti, kuros ir aspartāms ir jālieto aukstā veidā un pašu aspartāmu nekādā gadījumā nedrīkst ne tikai termiski apstrādāt (tā kā tas ir arī dažādos proteīna pulveros – NEDRĪKST cept pankūkas utml. ar šiem pulveriem), bet arī nedrīkst sildīt līdz temperatūrai, kas ir augstāka par 40 grādiem pēc celsija (t.i., vidēji silta ēdiena temperatūra). Pavisam vienkārši runājot – ja jums kāda “light” versijas limonāde pludmalē, saulē ir sakarsus – LABĀK NEDZERIET!

 

Kā nākamo saldinātāju varu piedāvāt saharīnu (E954), kurš cilvēcei ir zināms jau kopš 19. gadsimta beigām un kura nekaitīgumu savulaik pārbaudīja speciāla ASV prezidenta T.Rūzvelta izveidota un vadīta komisija, kas arī atzina, ka šo produktu var lietot uzturā. Saharīns ir trīs reizes saldāks kā cukurs un neuzkrājas organismā. Tāpat tieši saharīnu parasti piedāvā lietot cukura diabēta slimniekiem.

Tomēr, te nevajag sajūsmā sist plaukstas, jo, kā daudziem saldinātājiem, šim ir savas blaknes, precīzāk, tas ir kancerogēns un, ja tiek lietots ilglaicīgi var izraisīt vēzi (sevišķi bīstams – skābās vidēs, kas nozīmē, ka kompotus un ievārījumus ar to labāk netaisīt). Šī un vēl citu iemeslu dēļ (specifiskās metāliskās garšas) pašlaik pārtikas rūpniecībā tiešā veidā tiek izmantots mazāk nekā pagājušajā gadsimtā.

 

Ir arī tāds saldinātājs kā sukraloze, kas daudziem ir pazīstama ar nosaukumu Splenda. Tā ir 500 reizes saldāka nekā cukurs un, kas būtiski – vismaz pagaidām nav fiksēts, ka šis saldinātājs varētu būt bīstams cilvēka organismam. Tiesa, tas ir arī dārgs, tāpēc pagaidām ikdienas produktos to nemaz tik bieži nevar sastapt, taču to lieto uztura bagātinātāju ražotāji, savos “biezā gala” produktos, lai panāktu saldumu, bet nepalielinātu ogļhidrātu un kaloriju daudzumu, jo Splenda gandrīz nemaz neuzkrājas organismā, t.i., 85% tiek izvadīti ārā.

 

Savukārt par popularitāti nevar sūdzēties stēvija (E960). Lai arī iepriekš bija runas par tās mutagēnajām īpašībām, kā rezultātā stēvija tika aizliegta virknē valstu (ES atcēla aizliegumu vien 2011. gadā), vēlākie pētījumi to neapstiprināja. Tas arī ir vienīgais dabīgai saldinātājs (trīs reizes saldāks nekā cukurs). Stēviju plaši izmanto ne tikai pārtikas, bet arī uztura bagātinātāju ražošanā.

 

Atsevišķi ir jāizdala nātrija ciklamāts (E952). Ne jau tāpēc, ka tie būtu pēc sava sastāva kaut kas baigi īpašs un unikāls, bet gan tāpēc, ka tie ir saldinātāji, kas ir saldāki par cukuru 30-50 reizes. Tas arī nosaka to, ka, lai arī to ļoti bieži izmanto pārtikas rūpniecība, ikdienā, mājsaimniecībās, tas nevar tikt efektīvi lietots, jo, lai panāktu vajadzīgo saldumu, ir jālieto mikroskopiskas šīs vielas devas.

Te arī ir jāpiebilst, ka nātrija ciklamāts ir aizliegts ASV (taču atļauts ES), jo pētījumi ir atklājuši, ka tā lietošana žurkām veicina urīnpūšļa vēža rašanos, taču pētījumi, kas ir veikti cilvēkiem to neapstiprina.

 

Protams, ka ir vēl virkne ar saldinātājiem (kā jau minēju, tādi ir vairāk kā 30), taču tos mēs tagad neapskatīsim.

 

Kāda ir galvenā atziņa, kas būtu jāpatur prātā, atsakoties no cukura un lietojot saldinātājus vai cukura aizstājējus? Jāsaprot PRIEKŠ KAM tas tiek darīts (nomainīt “slikto” cukuru uz “labajiem” saldinātājiem… kā redzams, ne vienmēr tie saldinātāji ir labāki), tāpat ir jāsaprot, ka tos ir jēga lietot tikai kādu konkrētu laiku, piemēram, stingras diētas laikā, pēc tam atgriežoties pie cukura (dēļ veselības riskiem). Protams, citādāk ir cilvēkiem, kas sirgst ar diabētu, bet tā jau ir cita raksta tēma (sportošana diabēta slimniekiem).