Vai treneris ir vajadzīgs?

Viens no mūžīgajiem jautājumiem ikvienam, kurš vai nu sāk treniņus, vai vēlas tos pacelt jaunā līmenī, ir – vai man vajag treneri? Fitnesa industrija nekavējoties un uzreiz sniedz atbildi VAJAG! Tajā pašā laikā, ir cilvēki, kas apšauba šādas pieejas 100% pamatotību. Mēģināšu izklāstīt savu skatījumu uz šo jautājumu.

 

Ja mēs kaut ko neprotam, mēs varam tērēt laiku un citus resursus, lai apgūtu šīs lietas. Apguves procesā, protams, neiztiks bez kļūdām, noiešanas no īstā ceļa utt., tajā skaitā būs arī tipveida kļūdas, kas ir pilnībā novēršamas.

 

Es trenerus iedalītu divās apakšgrupās. Pirmā grupa ir treneri, kas tādi patiešām arī ir – gan pēc izglītības, gan reāliem darbiem. Ko es ar to domāju? Iespējams, ka es kļūdos, bet man liekas, ka treneris ir tas cilvēks, pie kura neofits var atnākt, vienoties par konkrētu sasniedzamo mērķi, līdzekļiem ar kādiem tas tiks panākts un treneris dara visu, lai viņa padotais konkrētos laika rāmjos šo mērķi arī sasniegtu. Tiek meklēti efektīvākie risinājumi, individualizēta pieeja utt. Kopumā to var apzīmēt kā trenera ieinteresētību klienta rezultātā. Tas ir tāpat kā sportā – ir treneris, ir sportists un viņiem abiem jāsasniedz maksimālais iespējamais rezultāts.

Otrā grupa ir treneri, kuri ir pārdevēji. Ja nu kas, tad lielajos fitnesa klubu tīklos tieši šādi treneri ir vairākums. Viņi nav tiešā veidā ieinteresēti, lai viņu klients atnāktu, tiktu pie rezultāta un laimīgs aizietu. Viņus interesē naudas izvilināšana no cilvēka, jo no tā ir atkarīga gan viņa alga, gan vieta iekšējā treneru reitingā.

 

Kā tas notiek? Protams, pats populārākais variants ir puspatiesību stāstīšana klientam. Parasts cilvēks neorientējas nedz fizioloģijā, nedz treniņu teorijā, tāpēc viņiem var stāstīt jebko, galvenais, lai ir vairāk svešvārdu. Es nesaku, ka šie treneri melo, nebūt nē, taču viņi saviem klientiem stāsta nevis to, kas ir faktiski nepieciešams, bet vispārīgas frāzes. Vai arī, kas ir vēl biežāk, stāsta par pieejām, kas konkrētajam fizkultūrietim neko nedos (kā piemērs – ķīmiķoto atlētu pieeju treniņiem piedāvā parastam neofitam).

Iesācēja organisms parasti ir tik netrenēts, ka tas reaģēs uz JEBKURĀM slodzēm. Tāpat, ja treneris ir gana gudrs, viņš zinās kā cilvēkam radīt ilūziju, ka viss iet ļoti labi. Kāds visu laiku vērsīs klienta uzmanību uz zaudētajiem kilogramiem (lai arī tas būs tikai ūdens), cits – īpaši pievērsīsies vēdera muskulatūras treniņam (cilvēks ieraudzīs “kubikus” un būs priecīgs). Cita pieeja būs balstīta uz pilnīgi nesaistītu veiktspējas parametru uzlabošanos (cilvēkam, kurš gribēs tikt pie muskuļu masas, kā rezultātu liks priekšā izturības palielināšanos kardio treniņos) utt.

 

Šādu treneru galvenais uzdevums ir nevis rezultāts, bet prasme pārdot tā sauktās labās emocijas. Lai cilvēkam iepatiktos konkrēts klubs, konkrēts treneris un viņš, pēc laika, uz zāli nāktu nevis dēļ rezultāta, bet kā pie drauga… drauga, kuram jāsamaksā par draudzību.

 

Vai pirmās grupas treneri var iekļauties otrajā? Protams, taču tas jau ir cits stāsts, proti, kad ir rezultāts, pozitīva sasniegumu dinamika utt.

 

Tāpat, ja mēs runājam par treneriem, tad ir jāsaprot arī tas, ka ne visi treneri ir vienādi. Te es runāju tieši par zināšanām. Viena lieta ir tad, kad treneris ir tiešām kompetents utt. cita lieta, ka viņš ir ne tikai kompetents, bet arī pats ar pieredzi un labiem rezultātiem izvēlētajā virzienā. Un pavisam cita lieta ir tad, kad zālēs strādā cilvēki ar C kategorijas treneru sertifikātiem, kuriem nav vispār nekādas bāzes (vienkārši ir izdomājuši, ka strādāt par treneri ir modīgi un izgājuši kursus) vai arī tādi, kuru pieredze ir pilnīgi citā virzienā (citu sporta veidu pārstāvji, kas strādā par treneriem).

Ja pie pirmajiem var droši iet trenēties, konsultēties, tad pie otrajiem… nevajag brīnīties, ka individuālas un adekvātas pieejas vietā jūs saņemsiet no Interneta nokačātu programmu, kurai pat nebūs noņemtas oriģinālautoru reklāmas. Īstenībā pats sertifikāts nozīmē tikai to, ka cilvēks ir izgājis apmācību un nokārtojis eksāmenu, tas nekādīgi nenozīmē, ka viņš ir LABS TRENERIS. Par labu treneri cilvēks kļūst. nevis iemācās.

 

Kā izvēlēties treneri? Katram, protams, ir savi kritēriji un tieši tāpēc daudzi iekrīt uz “trenētājiem-runātājiem”, t.i., tiem, kuri ir patīkami komunikācijā utt., taču nebūt ne vienmēr ir labākie savā specialitātē. Kāds cits saka, ka treneri vajag meklēt pēc viņa izskata – jo lielāks “kabans”, jo labāk. Tam es arī nepiekrītu, jo praksē ir pierādījies kaut kas pavisam cits. Tajā pašā laikā es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka trenerim ir jābūt savu propogandēto ideju vizītkartei. Tie var būt kā muskuļu apjomi, tā kopējā forma, tā arī savu mācekļu sasniegumi.

 

Tātad – vai treneris ir vajadzīgs?

Es uz šo jautājumu nesniegšu konkrētu atbildi, jo… tādas nav. Ir jāskatās pašam/pašai. Ja jūs pilnīgi neko nesaprotat no treniņiem, uztura utt., nekad dzīvē neesat sportojis/sportojusi un gribat tagad kaut ko sākt darīt, tad treneris būtu ĻOTI vēlams. Tieši treneris, kas jūs izvedīs cauri vismaz pirmajam treniņu cēlienam. Tas gan negarantē, ka jūs gribēsiet virzīties tālāk, bet tas garantē, ka visas sīkās, paredzamās un muļķīgās kļūdas jūs nepieļausiet (vai vismaz tiksiet par tām brīdināti).

 

Ja jūs esat sportojis/sportojusi pirms tam. Šajā gadījumā treneris var arī nebūt, taču viņam ir jābūt pieejamam, lai varētu noskaidrot nesaprotamos jautājumus. Kustību tehnika, uztura jautājumi utt. Pat ja jūs iepriekš esat kaut kur trenējušies, tas nenozīmē, ka jūs esat kompetenti arī spēka sportā.

Ja jums jau ir pieredze, bet nav nekādu sportisko mērķu, t.i., parasti fizkultūrieši, kas trenējas tāpēc, lai justos un izskatītos labi. Šajā gadījumā es apšaubu trenera lietderību. Šāda sadarbība ir neinteresanta no abām pusēm. Trenerim vienu un to pašu stāstīt un atkārtot noteikti nav interesanti, bet padotajam tie ir lieki izdevumi par neko (t.i., viens un tas pats, izklāstīts dažādās formās, kas arī ik pa laikam maina secību).

 

Ja jau ir pieredze un ir sportiskie mērķi. Šajā gadījumā treneris ir OBLIGĀTS! Turklāt tāds, kurš vai nu pats ir/ir bijis sportā vai tāds, kuram ir pieredze sportistu gatavošanā. Šajā gadījumā treneris vairs nav vagars, kurš uzskaita piegājienus un atkārtojumus. Viņš drīzāk ir vērotājs no malas un palīgs. Cilvēks pats nav spējīgs sevi novērtēt adekvāti, tāpēc ir vajadzīgs kāds kompetents speciālists, kurš to var izdarīt no malas. Tīri bodibildingā – kas ir galvenais? Kopskats. Treneris redz atpaliekošās muskuļu grupas, zina kā to izlabot.

Tāpat sportistu treneris kontrolē slodžu ziņā (nevis lai neizdara par maz, bet lai slodze ir tieši tāda kādai tai konkrētajā brīdī ir jābūt), psiholoģiski atbalsta sagatavošanās periodā utt. Turklāt, ir arī jāsaprot, ka treneris nebūt nav vienīgais, kas vajadzīgs sportistam, tāpat ir dietologs, ir ārsts utt. Sanāk tā, ka bodibildings ir individuālais sporta veids, bet uz katru TOP līmeņa sportistu strādā komanda.

 

Beigās tāds īss rezumējums/ieteikums – ja jūs esat visu laiku trenējušies bez trenera, tad nav nekādas vajadzības tagad skriet un meklēt tādu, ja jūs šiem treniņiem neesat pievērsies kā nopietnam darbam un jums nav sportisko ambīciju. Ja jūs tikai sākat savus treniņus, tad treneris ir ļoti vēlams. Varbūt ne kā regulārs jūsu uzraugs, bet kā cilvēks, kuram var pajautāt par to vai citu jautājumu (tas ir jādara OBLIGĀTI, tieši tāpēc tie ir treneri).  Un jā – meklējiet TRENERUS, nevis PĀRDEVĒJUS!